forums.filatelija.lv

    Manu uzmanību un izbrīnu izraisa viena īpatnība. Latvijā pastmarku kolekciju materiāla cenas ir salīdzinoši augstas. Tāpēc pat Latvijas (1918 - 40g.) pastmarkas pērku ebay vai delcampe. 

    Kāpēc tā? Vai tiešām ļaudis, kas mēģina tikt vaļā no markām, tirgojas (īpaši, ja tas ir viņu bizness), tiešām neinteresējas, kas notiek apkārt? Apvainojoši liekas, ka tev uzspiež kataloga cenu kā tādu "preiskurantu" ignorējot vispārzināmu faktu, ka tas ir tikai orientieris. Labi, lai tā būtu, ka tiek meklēti "muļķi" (kas tieši arī ir apvainojoši), bet taču šie pārdevēji lielākajā daļā nav spējīgi, nenojauš un negrib zināt neko tādu, ko sauc par "kaulēšanos", jeb vienošanos par cenu. Beigu galā tirgošanās notiek ārpus Latvijas,nevis mazā tirgus, bet alkatības, nekaunības un, laikam, tumsonības dēļ.

    Man, kas krāj markas ** jeb postfrisch, maiņas materiāla (vismaz pašlaik) praktiski nav. Tāpēc arī satrauc tirgus stāvoklis kā tāds. Nebūtu apvainojies, ja satiktu arī Latvijā kādu, kam ir ko pārdot, bet... Saņemt to pašu kvalitāti, bet par neobjektīvu jeb cenu, kas tiek piedāvāta ar atrunu: "Ir pirkšanas un pārdošanas cenas." Atļaujiet pasmieties... Mēs nerunājam par "lielgabaliem", raritātēm vai ūnikumiem. Runa ir par (piemēram) Latvijas pastmarku izdevumiem līdz 1940g. 

     Ko man piedāvā? Sēriju (vismaz uz foto labu) par pilnu kataloga cenu. No sludinājuma intonācijas saprotu, ka tas nav cilvēks, kurš vectēva bibliotēkā starp lapām atradis "kaut kādas markas". Kas tas ir? Nu sāksim kaut ar to, ka lai prasītu tādu cenu ir jāliek marku skani un pietiekamas izšķirtspējas, lai tiešām varētu pārliecināties par izcilo materiāla nevainību.

    Otrkārt. Slavenā "trešā daļa" no kataloga vērtības.. Tā protams ir ļoti patīkama un sava veida disciplinējoša kvalitāte, lai nelēkātu pa cenām ar visāda veida izdomājumiem. Bet atkal jau sastopos ar to, ka (*) marka, jeb falcēta man tiek piedāvāta par ** trešdaļu, bez iespējas apspriest cenu.

    Ebay es novēroju līdzīgas tendences - kur atrodas materiāls un pārdevējs, vietne uzrāda. Procentuāli alkatīgāko cenu avots ir Latvija. Kaut gan tās pašas ** Latvijas pirmskara markas bieži vien ir vieglāk atrast ārpusē. (Vismaz mana pieredze meklējot tīru 1933.g. aviacijas sēriju Mich. 228 - 231A.) Šaubos, ka ārpus Latvijas ir daudz kolekcionāru, kurus interesē šis zemes pleķīts'. 

    Ko man no tā būs secināt? 1. Mums loģiska pastmarku tirgus nav; 2. FilatēlijaLatvijā kā masveida hobijs neattīstīsies un nākotne tai vāja (ja jau ļaudis, kas spētu to veicināt dzīvo 20 gadīga jaunieša līmenī, kurš ieraugot ieplēstu 1970.g. pastmarku ar IļJiču kliedz: "Cik tā maksā?"); 3. Kluba, jeb rupora, kas popularizētu arī nav. (#Brīvības ielas pagrabs ir ideāla vieta, kur, kad sanāk, var ieskriet nopirkt albumu. Kas protams labi. Bet onkas, kas būtībā tur tirgojas ar "tematiku"....... Brr.... #6.vsk ar savu krāmu tirgus auru atbaida, jo arī ir drausmīga bode, kurā patiesas kolekcionēšanas un prieka no iegūta, salasīta, kopuma, vienuma ir maz.)

    Starp citu Latvijā ir filatēlistu klubs, kuram nav pat savas mājas lapas, kur ieliktu informāciju un piemērus, lai ļaudis nepiegrūstu pilnu forumu ar bezjēdzīgām makulatūras fotogrāfijām. Vajag taču cilvēkiem izskaidrot,ka Latvijas teritorija vēsturiski ir atradusies tādā vietā, ka ja neviens no taviem senčiem nav vēsturiski nozīmīga persona, vai profesionāls (tātad starptautiski novērtēts speciālists) filatēlists, tad bagāts ar atvilknē atrasto pastmarku nekļūsi. Ar ko klubs nodarbojas nezinu, jo informāciju atrast arī nezinu kur. Ja tāds vēl pastāv, tad biedri maksā naudiņas - kam? Šauram senbiedru lokam? 

    Tā jau ir nākamā tēma - kādam nolūkam tiek dibināti šādi klubi? Cik es nojaušu vaļasprieka, hobija popularizēšanai, domubiedru apzināšanai. Grābstos ap filatēliju jau gadus 10, bet sevī ne 

aktivitātes, ne vēlēšanos (kā vārošam pienam) "izvelties no katliņa" neesmu pamanījis. Sekojoši arī par iespēju pievienoties, piedalīties neesmu domājis. Un tas ir slikti, jo neskaitāmas reizes esmu pārliecinājies, ka mana nezināšana tādā vai šādā filatēlijas jomā pieredzējušākam ir ābeces patiesība. Rezultātā es patērēju neskaitāmi daudz laika, lai otrreiz uzbūvētu velosipēdu.

   Ļoti daudz un putraimaini, bet domāju, ka šeit varētu atrasties pietiekami daudz materiālu komentāriem un viedokļiem. Ceru, ka man radīsies iespēja konkrētāk izpaust savu viedokli par katru no aizskartajām tēmām, ja tas kādam būs interesanti.

Ļoti labi uzrakstīts. Varbūt, es varu šo pārcelt uz rakstu sadaļu, lai izvēršas plašāka diskusija?

Pie reizes piemetīšu savas domas par šo visu + pieredzi, kura  iegūta uzturot šo lapiņu. Bet to rītdien, jo šodien vairs domas īsti neraisās

Mans pārdomas par tēmu.

1. Dzimtenē materiāls būs vienmēr dārgāks, kā ārpus tās, jo noteiktu teritoriju visvairāk kolekcionē tajā pašā teritorijā.

2. Relatīvi mazs tirgus un materiāla aprite. Domāju, ka labu vecās Latvijas materiālu tirgotājs var dabūt pārsvarā tikai tad, kad kāds no vecajiem kolekcionāriem nomirst un radi viņa materiālus uzliek uz letes. Tāpēc materiāla iegūšanas iespējas tirgonim ir zemākas par realizācijas iespējām, kas ļauj turēt augstu cenu.

3. Nacionālās īpatnības. Eiropā ir izplatīta interneta tirdzniecība, kas aptver visu pasauli, pie mums pārsvarā no rokas rokās - aptver skolu, Brīvības ielas klubu un divreiz gadā izbraukumu uz Daugavpili (ja nav slinkums). Tāpēc tirgotāji viens otru pazīst un zina kas kam ir, tā kā konkurentu maz, bet manta kabatu nespiež - stāvēja pieci gadi albumā pastāvēs tikpat vēl, ja kādam ļoti vajag nopirks par prasīto cenu, tāpēc nav ko tur kaulēties. 

Runājot par izglītošanu, kaut vai nacionālā pastmarku kataloga izveidi, tad mums vienkārši nav paveicies. Lai izdot nacionālo katalogu ir jābūt vai nu materiālajai ieinteresētībai plus entuzisms, Krievija tam piemērs - Solovjovs, Ļapins, Zagorskis u.c., vainu entuziasmam un rakstīt prasmei - Lietuvai ir savs izsmeļošs nacionālais katalogs. Mums paveicās mazāk, speciālisti Latvijas markās gan jau ir, bet lai sastādītu katalogu ir jāmāk un jātērē laiks rakstīšanai, tādi gribētāji pagaidām nemanās. Galu galā pat Latvijas pasta mājas lapa ir pat nevis informatīvs materiāls, kur īsi aprakstīts, kas, kad, kādā metienā tika izlaits, kad un kur notika speciālās zīmošanas u.c. informācija par oficiālajiem filatēlijas materiāliem, bet parasts praislists, kur parādīts, kas vēl ir palicis pārdošanā. Ja pat oficiālā pasta mājas lapa nevar sniegt vispārēju informāciju par pašu iestādes oficiālajiem izlaidumiem, ko var gribēt par agrāku laiku. Tāpēc internetā var atrast diezgan izsmeļošu informāciju par pirmskara Latvijas zīmogiem (jo ir kas raksta -Juris Mors), bet gandrīz nav nekā par pirmskara pastmarkām. Tas ir skumji.

Runājot par klubiem. Tā ir vieta kur aiziet satikt vecos draugus, paziņas papļāpāt, pēcāk varbūt alu aiziet izdzet. Filatēlija tur ir pārsvarā iemesls lai satiktos. Biedra naudu neviens kabātā nebāž, pārāk maza nauda, lai pēctam dabūtu to kaunu par tās piesavināšos. Biedra naudas aiziet telpu īrej, litereatūras iegādej, ne visi kolekcionāri prot lietot datoru, bet infu kaut kur jāgūst, pasākumiem u.c. sadzīviskām lietām. Tākā darbība klubā ir brīvrātīga un nauda ir tik cik biedrunaudās salasa, tad ar mājas lapu tā ir kā ir, programmisti laikam īpaši ar filatēliju neaizraujas. 

Pat ja klubam būtu laba lapa ar lieliskiem izskaidrojošiem aprakstiem par to, kas ir kas, vienalga forumi būs pilni ar makulatūras fotogrāfijām, jo tās bildes liek nevis filatēlisti, bet naivi, mantkārīgi un aizdomīgi cilvēki, kam slinkums kaut ko palasīt par lietu ko gribi pārdot (internetā informācijas netrūkst) un domā ka visi viņus grib apšmaukt. 

Es nedomāju, ka tas ir tik sarežģīti! Laikam beigšu par to domāt un sākšu vākt pastmarkas :v

Interesanti, kāda ir situācija Latvijā šobrīd? Vai ir kāds, kurš tirgojas ar ** 1918-1945?